Чтение онлайн

"Es esmu reklamdevejs," atbildeja Vasilijs un kliedza: "Uh, Vilks!" – jo tada troksni runat bija absoluti neiespejami.

Vilks beidza riet, bet klusi un dusmigi noruca.

– Reklamdevejs? – Marjasa domigi atkartoja. – Reklamdevejs… Es pat nevienu tadu nepazistu. Varbut jus esat no meziem aiz upes vai pat no svesam zemem? Drebes nav musu…

Un vina saubigi paskatijas uz Vasiliju.

– Kas ta par vietu? – vins jautaja un diskreti knibinaja sevi. Varbut vins nokapa pa slidkalninu un sasita galvu? Vai ari kafija un miega trukums vinu piebeidza un vins aizmiga? Tiesi tapat es ienemu horizontalu stavokli, un mans kermenis mani pievila.

"Tie ir perlu miezi," atbildeja Marjasa, samiedzot zalas acis. – Kurs nezina par Perlovku? Vinas slava skan ne tikai visa apgabala, bet ari visa musu valstiba!

"Ja," sacija Vasilijs, satvera otru roku un nosnaca. – Ak! Laikam si tava puka del?

– Kads pukis? A! Tatad Griska ir cuska, vai ir kaut kas tads, ko tu neatzini, dargais cilvek? Vinam ir tikai viena galva, tapec vinam ir tris reizes mazaks intelekts, vins ir nabags, tapec vinu izsutija, preteja gadijuma vins butu sargajis Kalinova tiltu…

Meitene turpinaja kaut ko teikt, bet Vasilijs vairs neklausijas. Vinam nepatika tas, ka vins nemaz nevareja pamosties. Un tas butu labi, ja tas notiktu majas, bet parka, pamesta vieta?

Varbut vins nepamanija, bet kads tur bija un kaut ka iesita vinam pa galvu ar terauda gabalu, un tad nozaga maku un telefonu…

Saja laika talrunis atdzivojas un skali pazinoja visam mezam: “Kas jus esat? Es tev nezvaniju!”

Vasilijs to iznema ar tricosam rokam, ieraudzija pazistamu fotoattelu un parakstu “Ilja prieksnieks”, un vinam izpluda auksti sviedri. Tagad vinam kluva pilnigi skaidrs, ka tas bija murgs, ists murgs. Ari zvans netika atiestatits.

– Ak, kas tas par brinumu? – jautaja zinkariga Marjasa.

Vina piegaja tuvak, lai paskatitos, un ari pukis kluva ieinteresets. Un, kamer Vasilijs izmisigi spieda telefona skanas izslegsanas pogu, vina gara mele iespruda ara – un r-laiks!

"Iet uz…" telefons beigas strupi teica un pazuda milzigaja mute.

– Griska, nelietis! – Marjasa iesaucas un iecirta pukim pa seju. Vins aiz kauna aizvera acis, bet telefonu neatdeva. Un tad vins skali norija siekalas.

– Ak, parak daudz! – meitene saka vaimanat. – Tu atkal esi izpostijis dzivu dveseli! Herod, tu noladeta, negausiga cuska, tev un man ir viena un ta pati problema…

Vilks atkal iesaucas. Kapec gan neret, kad bija tads troksnis!

– Pietiek tev! – Vasilijs meginaja kliegt viniem pari. – Es, sis…

Vins satvera galvu un domaja, ka, ja tas ir stulbs sapnis vai murgs, tad nav jegas teret laiku runasanai. Bet, ja tu centisies vairak, varbut tu pamodisies.

Vins saspringa.

Un es saspringu vel vairak.

Tad nevieta iesavas prata doma, ka vins varetu but parcietis infarktu – ko gan citu var sagaidit ar sadu dzivesveidu? – un tas visas ir mirstosas vizijas. Un vins nemaz negribeja mirt, ne sadi, kad vins jau bija nolemis, ka vins pametis, nedaudz izgulesies un divas nedelas sedes, lai speletu speles uz konsoles!

Vasilijs kliedza nekitribas un skreja, neizceloties no cela, ceriba, ka pamodisies. Vilks ravas vinam pakal.

– Ak, parak daudz! – aiz muguras atskaneja kliedziens. – Kapec tu ta kliedz!..

Vasilijs nevareja pateikt, cik ilgi vins skreja starp kokiem meness gaisma, vicinadams rokas. Vins apzinati uzleca pec iespejas augstak un kliedza pec iespejas skalak, pat vienu vai divas reizes ietriecoties nelidzena stumbra – sapeja! Bet es nevareju pamosties…

Vina speki bija izsikusi. Vins apstajas un, atlicis plaukstas uz celiem, meginaja atvilkt elpu. Netalu uz mikstajam priezu skujam izstiepas Vilks ar izkarusos meli. Vina acis jautri dzirkstija, aste sitas pret zemi, un ar visu savu izskatu vins pauda gatavibu draiskoties talak, ja vien saimnieks pakustesies.

"Es neko nesaprotu," nomurminaja Vasilijs. – Kas pie…

Vins ar plaukstam berzeja deninus, dzili ievilka elpu un izelpoja. Vieglak nekluva. Joprojam ta pati mezmala, meness gaismas parpludinata, un nav iespejas pamosties.

– Griska nobijusies! – meitene dusmigi sacija, pieedama. – Vins tagad ir ieskrejis meza. Ko labu, atkal jaunos atvases nomidis vai ozolu nolauzis, un velns jau tur launu pratu uz mums! Atkal gatavot cienastu…

Zalas acis pazibeja. Vina staveja, salikusi rokas uz gurniem, lupas savilkusi – acimredzot, vina nozeloja, ka nav atstajusi svesinieku puka mute.

– Un no kurienes tu esi, ja?

"No Juznija," Vasilijs drumi atbildeja.

Lai ka vins domaja, vins nevareja izskaidrot, kas ar vinu noticis. Tas neizskatas pec sapna, pat skaidra. Un te tiesam smarzo pec priezu skujam, un odi zvana un koz, un drebes vel slapjas no puka siekalam – uh, labak nesmarzot… Priedes cikst, viegls vejins pus, un Vilks ir ka ista, un si meitene ari ir ka ista. Paskaties, balta kleita ar izsuvumiem piedurknes un apaksa, josta ar puskiem, galvas saite uz valigajiem matiem, ka no lomu spelu festivala aizbegusi.

– Vai tad no dienvidu regioniem? vina jautaja. – Kas ar mums notika? Nu tiesi trimda!

"Koma," Vasilijs leni teica. – Tas ir viss, es to pabeidzu. Man ir smadzenu asinosana un esmu koma.

Vins runaja ar sevi, bet kapec gan ne? Ko zaude cilveks, kuram tas jau ir noticis? Kurs gan vinu vispar varetu nosodit?

"Griska acimredzot tevi loti satriekusi," noraizejusies sacija Marjasa. – Luk, kas: tu nac man lidzi. Jus varat atpusties maja, vai ari mes uzsildisim pirti…

Vina uzmanigi satvera Vasiliju aiz elkona un turpinaja melodiska un maiga balsi, it ka pierunatu mazu bernu:

– Viens solis, vel viens solis… Caur plavu ir cels, mes iesim caur to – un tur ir avots, un aiz ta, uzkalna, ir musu ciems. Mes brauksim garam vienai majai, brauksim garam citai – un tresa ir mana teva maja. Mana teva maja piragi ir balti un pukaini, kvass ir auksts, spalvu gultas ir mikstas…

"Nu, sasodits," sacija Vasilijs.

– Un es cepsu pankukas! Ar medu… Tikai ta: nesaki nevienam, ka Griska tev pieskaras. Tu tacu nestastisi, vai ne? Vins ir laipns, vins ir vienkarsi stulbs. Ejam, tu busi mils viesis!