Чтение онлайн

Vasilijs noputas un uzsita sev pa vaigu, nogalinot odu.

Neatkarigi no ta, vai vins ir maldigs vai kas, tomer patikamak ir peldeties un pargerbties, neka sedet meza. Turklat nav skaidrs, cik ilgi jums bus jasez. Un vai vins neiedomasies kadu sliktaku par puki?

Marjasa gaidija, cerigi skatijas uz vinu un joprojam tureja vinu aiz elkona. Nez kapec vina otra roka tureja lielu melnu pannu.

Vasilijs atkal noputas un domaja, kapec vins to vispar redzeja. Vinam patika speles par kosmosu un filmas par supervaroniem, tacu vins ienida visu veidu pasakas un kops bernibas. Tiklidz vini saks vinam lasit, vins aizmigs. Vecmamina to izmantoja. Ja vins nogibs un guleja uz platformas netalu no slidkalnina, vins varetu uzkapt kosmosa kugi vai iegut lielvaras! Bet ne, no visiem mulkibas variantiem vins redz so. Zel.

Vins ari domaja: labi, ka tas nenotika majas. Ir biedejosi iedomaties, kad kads vinu pat atceresies. Vecakiem vins zvana tikai brivdienas, draugiem ir darbs, sava dzive, tiksanas klust arvien retaka. Vilks butu miris no bada. Un ta, varbut suns kadu atvedis paliga. Ja vins ir pietiekami gudrs. Vasilijam gribetos ticet, ka pietiek.

Vins treso reizi noputas un sacija pacietigi gaidosajai Marjasai:

– Ejam, skaista meitene.

Juznija, kad Vasilijs devas pastaiga, bija rudens. Joprojam siltas, sausas dienas, kas smarzo pec dzeltenam lapam, un vesas naktis. Nem to prom, nenoliec, kastani leca zem kajam, un spidigas ziles kraukskeja zem zolem.

Saja vieta, kur vins tagad atradas, jau bija iestajies pavasaris un varbut pat vasara, bet ne karsta. Zale plava, pa kuru vina un Marjasa staigaja, saauga smiekligos kuskos, slideja uz saniem un slideja zem kajam. Makoni turpinaja loznat uz Meness, bet vel prieksa, kalna, uz gaisaku debesu fona bija skaidri saskatamas zemu maju aprises. Tur nedega neviena uguns.

Vilks vai nu skreja uz prieksu un kaut ko nosnaca, tad atgriezas un paskatijas uz saimnieku, it ka jautadams: "Vai nav pienacis laiks atpusties?"

– Kapec meza vajag pannu? – Vasilijs paludza uzturet pieklajigu sarunu.

– Cepsanas panna? Tapec es atvedu olas uz Grisku, ”sacija Marjasa. "Es aizmirsu to atstat no rita uz jumta, un vins sadusmojas." Sakuma domaju, ka bus labi, bet, kamer govis dzen no ganibam, viena pietruka, un mezmala, saka, ieraudzijusi Grisku. Ta nu es devos.

"Ak, ola," Vasilijs pamaja. – Ka man tas uzreiz neienaca prata?

"Nestastiet nevienam par vinu," Marjasa jautaja, piespiezot krutis pret vina roku un palukojoties uz augsu ar savam zalajam acim. – Neteiks? Vins ir jauks. Es domaju, ka ta, vins pat nav nozadzis govi – vina noteikti bija iemaldijusies kapseta pec leknas zales, un tur vina bija… Bet jus nevarat viniem jautat, jo tiesi tapat ta ir Griska vainiga! Vienkarsi kluse, vins spelejas ar tevi, un vini jau asina vinam daksas.

–Kas tev ir kapseta? – jautaja Vasilijs.

– Uzreiz redzams, ka vins nav musejais! Skaidrs, ka apkart klist kosmosaki, un kads tur jau kops ziemas gaudo. Vai varbut kads cits ir iedzivojies, bet mes tur neejam, ja vien nav nepieciesams.

– Es redzu, es redzu. Kapec tavas acis spid?

Marjasa pat apstajas un parsteigta skatijas vina.

– No kurienes tu esi? – vina piesardzigi jautaja. – Tu to nezini!

– Nac, es neesmu tik tumss. Lecas?

– Kas tie par limiem? Naras asinis!

"Labi," sacija Vasilijs, kuram kopuma bija vienalga.

Vins pagrieza skatienu uz celu un, ta ka Marjasa joprojam skatijas uz vinu, vins pirmais pamanija tumsu figuru ar garam rokam, kas sniedzas lidz zemei, tievam kajam un apalam acim, kas kveloja ka laternas.

– Vai jums visiem seit ir naras asinis? – vins jautaja, noradot ar roku.

Marjasa vinu satvera un nomurminaja:

– Ak, tikai mazliet! Es par vinu aizmirsu, domaju, ka mes ar Grisku atgriezisimies…

Vilks, kas bija atpalicis, tagad vinus panaca un nurdeja. Nolaidis galvu zeme, ar dusmigu rucienu vins saka tuvoties tam, kurs staveja cela. Vins, saliecies un bez apmatojuma, neveikla kustiba pacela nagaino roku.

Makoni paskiras un meness izgaismoja peleku seju ar isam planam lupam un iekritusu degunu. Yrka bija miris – uzpusts veders, iegrimusi krutis, roku un kaju kauli klati ar planu krunkainu adu un dzeltens smins.

Vins asi nolieca galvu pie pleca – likas, ka pat skriemeli ieplaisaja – un atkal sastinga.

– Kas tas par zombiju? – jautaja Vasilijs.

Zombiji jau skaidraki. Varbut atlidos kosmosa kugis… Vai varbut vinam ir lielvaras?

– Hya! – Vasilijs iesaucas, pametot roku uz prieksu. Vins izdarija vel dazas kustibas, bet timeklis joprojam nelidoja. Tad vins saznaudza dures.

– Uss!

Bet nagi neparadijas. Ar gribas piepuli vins meginaja izsaukt lazerus no acim, tacu ari tas neizdevas.

Marjasa smagi elpoja vinam aiz pleca. Vina baidijas, bet, ka laime, vinam nebija nujas vai neka. Tikai Vilks, bet vai Vilks tiks gala ar…

– Ak, jus netirie launie gari! – Marjasa kliedza, metoties uz prieksu, un iesita vinai pa galvu ar pannu, un skana saka zvanit. Yrka sastinga, paspera soli atpakal un atskaneja vai nu reciens, vai vaidi.

– Skriesim, kapec tu tur stavi! – Marjasa iekliedzas un pirma, negaidot, skreja pa taku. Vasilijs bez vilcinasanas skreja vinai pakal.

– Vilks! – vins skrienot kliedza. – Man!

Marjasa, neskatoties uz to, ka vinas kleita sniedzas lidz zemei, skreja ta, it ka skrietu simts metrus. Vinas panna svilpoja pa gaisu. Vilks panaca saimnieku un apsteidza vinu, un Vasilijs nokluva aste.

Vins juta sapes sanos. Vins bija bez elpas, lamajas par sedoso darbu un nozeloja, ka pirmdien no ritiem nav sacis skriet. Atri apgriezies, ar acs kaktinu Vasilijs ieraudzija tumsu enu par plecu un degosas acis: Yyrka nebija talu aiz muguras.