Чтение онлайн

Vai ta ir iztele? Panemiet yrku – ja, Vasilijs nekad agrak nav dzirdejis tadu vardu!

Si doma vinu parsteidza tik loti, ka vins pat apstajas, pakratija galvu un sacija:

– Nu ne, sasodits!

– Kas vinam kais? – prieksnieks pusbalsi jautaja meitai.

"Es tev to teicu, svetita," vina tikpat klusi atbildeja. – Un izsalcis, laikam. Redziet, vins turpina izteloties pankukas. Rit vajadzetu izcept, es jau devu vardu.

Bet Vasilijs vinos neklausijas. Vins jau domaja, ka smadzenes, iespejams, spej atcereties jebko un pec tam to atgut. Varbut vins zina par tirgu no bernu pasakam. Vai nu es reiz izlasiju rakstu interneta, vai ari patiesiba izdomaju pats. Caurums-caurums! Bet tomer attistas interesants stasts, pat ja tam nav logikas. Agrak vins centas rakstit tikai radosas lietas, bet varbut vina gramatas butu izdevusas.

Pa to laiku vini sasniedza prieksnieka pagalmu. Ka teica Maryasa, tresa maja, tur nav ko iet. Dabiska buda, tumsa ar vecumu. Tikai muzeja izstade “Slavu dzive”.

"Nu, naciet ieksa, jus busiet viesis," Tihomirs aicinaja.

Iekspuse izradijas vel tumsaks. Prieksnieks aizdedzinaja tievu zarinu, kas bija iesprausts sienas plaisa, un nodzesa lapu. Sakuma Vasilijs klepoja – buda bija dumi —, vins noslaucija asarainas acis un ieraudzija garos plauktus ar katliem un pec tam plits tumso dalu sturi un solinus, kas klati ar svitrainam celiniem. Kaut kur, neredzami, Vilks smagi elpoja.

– Kas dzivnieku ielaida maja? – prieksnieks piekera sevi. – Vinam nav vietas maja! Nu es iegaju pagalma…

"Vins ir majdzivnieks," Vasilijs piecelas par suni. – Ja, tava vieta jau ir netira, skaties, visa grida ir noklata kaut kadiem putekliem. Jus tacu neslaukat, vai ne?

Marjasas acis iemirdzejas. Acimredzot vina bija aizvainota. Tad Vasilijam ienaca prata, ka vina ir atbildiga par sis majas uzkopsanu. Un vinam ari likas, ka, ejot ciemos pie kada, laikam labak tadas lietas nerunat – bet kad vins pedejo reizi kadu tur ciemojas? Ja, iespejams, tas bija tad, kad es vasara iesaistijos Pashka-Sprot. Paskam vareja strupi pateikt: “Nu, tev ir cukkuts!”, Un vins atbildeja tikai: “Gi-di” un pakera no kresla nejausi izmestas lietas, lai atbrivotu vietu viesim. Paska neapvainotos.

Un Tihomirs jau bija atveris durvis un kliedza Vilkam:

– Nu ej prom no sejienes!

Vilks piecelas kajas, kratijas un ar jautajumu paskatijas uz savu saimnieku.

Vasilijs jutas aizvainots.

"Ja jums nav vietas sunim, tad es ari iesu." Man vins ir majas, es nekad neesmu vinu atstajis uz ielas, bet seit jums ir velns zina, kas notiek. Cits spoks vinu apedis!

– Kurs vinu tur edis…

– Ja, jebkurs, pat jusu pukis!

Maryasha pat mainija savu seju. Vina paskatijas uz mani ta, it ka tu apsoliji to neatdot!

"Man nebija laika seit noklut…" Vasilijs spitigi turpinaja un izvilka piedurkni, joprojam slapjs no siekalam.

– Maza! – Marjasa vinu partrauca un nostajas prieksnieka prieksa. – Vai tiesam mes nevaram kaut ko atstat uz vienu nakti? Tad mes viniem atradisim citas majas, bet tagad vini ir nogurusi no celojuma…

Runadama vina pastiepa roku pie durvju roktura un ari to satvera.

"Musu viesis," vina elsoja caur zobiem, velkot durvis sev preti, "vins vel nav pieradis pie jaunas vietas, vins ir nelaimigs, vinam ir smaga sirds, bet ar uzticigu zveru bus vieglak!"

– Ko tu, meitin, – prieksnieks ar pulem iebilda, izstumdams durvis, – vai tu tagad izlemsi mana vieta, ko aicinat maja, it ka es nebutu budinas ipasnieks?

– Tikai uz vienu nakti! – Marjasa kluva spitiga, tagad ar abam rokam satverot kronsteinu un velkot no visa speka, pat sastiprinot sevi ar kajam.

– Un tad ko? – vinas tevs pacela balsi un atspiedas ar plecu pret durvim. – Sodien ir suns, rit tu ielaidisi Grisku? Nu nestridies!

Vasilijs domaja, vai vini nenoplesis rokturi.

Tad Marjasa atlaida durvis, un prieksnieks, nespedams pretoties, izripinaja slieksni. Durvis uzreiz aiz vina aizveras.

"Tu iesildi viesim pirti," Maryasa mili sacija un atri pavilka aizbidni.

– Ak!.. – no arpuses atskaneja rukona.

"Cinies un cinies," kads vaimanaja taluma. – Es busu sasodits!

"Ak, tu demoniska meitene," vaditajs pabeidza cukstus. Acimredzot vins baidijas no lastiem. "Es apsildisu pirti, bet mes ar jums runasim savadak." Es atceresos tevi un Grisku, un to, ka tu naktis klist apkart, es visu atceresos.

Skita, ka soli virzas prom no durvim. Marjasa sastinga, pielikusi roku pie rikles, smagi elpodama. Tad vina bezpalidzigi paskatijas uz Vasiliju.

"Ar to nepietika, ka jus par mani stridejaties," vins teica. – Nac, atver durvis, es ar vinu parunasu.

– Ak, tu vinu nepazisti, Vasja! Vinam ir skarbs raksturs, smaga roka…

– Vai, jusuprat, man ir bijis maz problemu klientu? Atveriet, es izlemsu.

Un Vasilijs meginaja attelot parliecinatu seju – ar skieletu aci, ar nekaunigu smaidu. Parlieciba, ka saka, ir puse no cinas.

Vins negaidija, ka Marjasa peksni atkapsies no vina, sniegsies pec naglas – un vinas paceltaja roka paradisies panna.

– Herod, tu noladetais! – vina raudaja. – Ak, nelietis, slepkava!

Pirmais sitiens iekrita pa plecu. Vasilijs aizsedza sevi ar rokam un atkapas.

– Ko tu dari? – vins jautaja. – Ak!

Ari Marjasas roka bija smaga. Un vina temperaments acimredzot nav labaks. Pat Vilks nobijas, vaimanaja un metas zem galda. Vasilijs tur nokluva viena leciena.

"Pagaidi," vins ierosinaja, ejot ap galdu rinki un uzmanigi parliecinoties, ka meitene nepienak parak tuvu. – Parunasim! Kapec tu man uzbruki?

Marjasa viltoja pa kreisi, tad pakapas pa labi.

"Tev un man nav par ko runat, nelietis!" Es nezinaju, ka slepkava mani sveicinaja!

– PVO? Ko tu dari?

Tad Marjasa metas uz prieksu tiesi pari galdam, un vinas panna bija pavisam tuvu. Vasilijs atkapas, atduras pret solinu, zaudeja lidzsvaru un nokrita. Pa celam sasitu astes kaulu un nodiraju muguru.

Tiesi taja bridi durvis nolauza enges un nokrita, radot skalu troksni. Veja brazma satricinaja jau ta vajo gaismu. Uz slieksna paradijas varena prieksnieka figura.