Чтение онлайн

– Kas seit notiek? vins noruca.

"Nedusmojies, mila," Marjasa ludza, lukodamies apkart, "bet es nezinaju, ka musu viesis ir brass virietis." Vins teica, ka atrisinas tevi…

– Vai tas ir vins? – Tihomirs saubigi jautaja.

"Es teicu, es parunasu," Vasilijs ievaidejas no gridas. "Jus seit varat izlemt jebkura vieta… Tas ir, sasodits, es dodos prom no sejienes."

– Sasodits, vins saka, ka nokrita uz gridas? – nomurminaja prieksnieks, saskrapeja pakausi un steidzigi piebilda: – Need no gridas! Atstajiet to, mes to iedosim Griskai vai iemetisim jusu sunim.

Un atkal vins klusi nomurminaja:

– Un ta, nabadzite, un tu ari esi vina panna… Vienkarsi pasaki vinam, atrodi vinam tiru kreklu un bikses, un es vinu aizvedisu uz pirti. Talu prom no tevis. Citadi tavs raksturs ir vess, roka smaga un atra, bet kakis no prata raud. Tapat ka Griska, tu ar vinu saprati!

Marjasa snaca.

Vinas tevs piegaja klat, izvilka Vasiliju no galda apaksas un ieveda svaiga gaisa. Vilks ka peleka ena steidzas viniem pakal.

Uz pirti vel bija jaiet kajam. Vina staveja mazliet mala – varbut ne saimnieka, bet parasta.

– Kas tevi nogalinaja? – ar priecigu gaidisanu jautaja tieva balss no tumsas. Vasilijs neredzeja, kas tas bija.

– Neviens! Liec mani miera, – prieksnieks vinam pamaja ar roku.

Tikai pie pirts vins beidzot atlaida Vasiliju, paberzeja saposo elkoni un paskatijas apkart. Vilku tuvuma neredzeju. Vins zvanija un staigaja apkart, bet suns nereageja.

Vasilijs ieskatijas pirti, kur Tihomirs jau kurinaja uguni zema krasni. Tam nebija skurstena, uz plakanas virsmas guleja galvinu lieluma akmeni. Liesma, uzliesmodama, apgaismoja melnas sienas, uz kuram karajas cirtaini zalas slotas.

"Un jums ir zogs," Vasilijs iesaka, paklupa udens spaini un noelsas.

– Sedies jau, nabadzite, pirms galigi kropli! Ko tu ar to doma, zogs?

– Ciets? – Vasilijs nosvila, kustinot kaju pirkstus un censoties saprast, vai vins to salauza vai ne. – Mans suns aizbega…

– Suns aizbega? Es atradu kadu, no ka baidities! Vins nobiedes ikvienu, ko gribes, Jarcuk!

– Kapec Jarcuks? Parasts jaukts. Kaut kas no taksi, noteikti…

"Ak, nabadzite," prieksnieks pakratija galvu un pacietigi paskaidroja: "Ja suns pirmo reizi atved suni un pirmais atved suni, un tas suns ari atved laika un ari ar suni, tad jarcuks piedzimt no si suna." Vinam ir balti plankumi uz uzacim, bet vispar nav plankumi, bet acis, ar kuram vins redz visus launos garus, pat neredzamos, kas ir apslepti cilveku acim. Vinam ir vilku ilkni, un zem adas ir divas odzes. Vins var nogalinat raganu…

"Ja, ja," Vasilijs izvilka, atspiedies pret sienu un salicis rokas uz krutim. Delirijs ir tiesi tads pats ka delirijs, bet vai tas nav ieildzis parak ilgi?

"Un neatbalsties pret sienu, ta ir klata ar sodrejiem."

Vasilijs atri atravas. Lai gan kas tur jau ir, pec puka siekalam.

Vins gribeja pajautat prieksniekam par so ciemu – tikai prieka pec —, bet pirti vairs nevareja paelpot. Visi dumi gaja ieksa. Vasilijs nedaudz pavera durvis, lai dumi varetu nedaudz izplust, un, padomajis, pats izgaja ara.

Marjasa atskreja, iegruda vinam rokas drebes un tikpat atri pazuda. Acimredzot vinai joprojam bija kauns no cepamas pannas.

– Nu, tava pirts ir gatava! – Tihomirs teica, izejot ara. – Vai tu pats taisies tvaicet, vai man tev japalidz?

– Vai es esmu mulkis, vai ka? – Vasilijs atbildeja. – Es neesmu stulba, es varu tikt gala.

Un vins apnemigi devas uz pirti.

Vasilijs pamodas no ta, ka kaut kas ritmiski nospiez vina krutis.

"Tiesi ta, filmesanas laukuma es nogibu," vins atcerejas, vel neatverdams acis. – Tatad vini mani atrada. Vai ari Vilks kadu atnesa.

Likas, ka pats Vilks turpat netalu ruc, klusi un dusmigi, it ka vinam tiktu atnemts kauls.

"Vini to izsukne," Vasilijs turpinaja domat. – Netiesa sirds masaza… Ja, es elpoju. Un es gulu uz kaut ka miksta. Jau slimnica, vai ka? Vai vini lava Vilkam nakt man lidzi? Vai ari es joprojam esmu masina?

Jautajumu bija daudz, tapec Vasilijs atvera acis.

Jautajumu bija vel vairak.

Sakuma vinam uz krutim lekaja kads kaka lieluma, ar siku viltigu cilveka seju, saburzitu, dures lieluma, tikai deguna vieta cukas penss. Pamanijis, ka Vasilijs ir pamodies, cukas degungals apgriezas un pacela asti, paradot savu sarto kailo dibenu, kas parklats ar retu peleku kazoku. Vins to ari grieza uz visam pusem.

Vasilijs uz bridi pat bija parsteigts. Tad vins ar plaukstu uzsita cukas sejas virietim pa muguru, un skana saka zvanit.

– Cau, onkul! – vins iekliedzas, ripot prom. – Par ko?

Vasilijs atvilka aizkaru, apnemigi izkapa no gultas, ar kajam iekrita tuksuma un izstiepas uz gridas.

“Ej gulet, ej gulet,” vins noveloti atcerejas Tikhomirova vardus. “Pati karaliska vieta!”

Vilks jau ap vinu rosijas, snacas un luncinaja asti. Vasilijs nolema vel mazliet pagulet. Piespiedis vaigu pie salmiem klatas gridas, vins skumji pardomaja dzivi.

Nemiet, piemeram, to, kas notika pirti – tas ir kauns, un tas ari viss. Vasilijs, protams, teica, ka saprot, un atteicas no palidzibas, bet nesaprata, ka nomazgaties. Ir udens kubls, bet udens ir ledusauksts. Sie tvaiki, joprojam ir dumi, jus pat nevarat aizrities, jus neko nevarat redzet. Bez ziepem, bez velas lupatinas. Vasilijs kaut ka berzeja sevi ar slotu (ko vins vareja darit?), noskalojas ar aukstu udeni, tad atkal panema slotu, un ta nebija slota, bet gan kada barda. Zals. Vasilijs pavilka, negaidot loms, un pat izvilka kadu kailu vectevu no tvaika makoniem. Ak, ka vins ciksteja… Ta vins aizskreja uz nakti, valkajot to, ko vina mate dzemdeja.

Kauns. Drosi vien tas bija kaimins. Vins bija vecs un nesaprata, ka pirts vinam nav apsildita. Demence ir tik liela katastrofa, ka jus to nenoveletu savam launakajam ienaidniekam.

Suna mele parskreja pari vina sejai, un Vasilijs noversas, bet nepiecelas. Vins skumji noputas, gulot uz vedera, un puta pa salmiem. Vina aizlidoja.

Vins nevienam nestastija par savu kaiminu. Cereju, ka ari vins nesudzesies. Vins steidzigi nomazgajas, gerbas tiras drebes, domaja par atgriesanos maja – bet kur ir ista maja, vins nevareja saprast. Vinu ir tik daudz, un nav nevienas zimes. Viniem vismaz vajadzetu darit “Uz direktora namu” vai kaut ko citu. Ta es klainoju pa apkartni, lidz satiku vienu no vietejiem, tik garu. Vins skatijas, vina acis bija dzeltenas. Vins neteica ne varda, bet veda uz pareizo maju.